„Ar tādiem rezultātiem dabīgā ceļā pie bērna netiksiet,” šādus vārdus Diānai un Jānim Urtāniem nācās dzirdēt no mediķa, kurš pārim piedāvāja nopietni domāt par iespēju izmantot mākslīgās apaugļošanas klīnikas pakalpojumus kā visefektīvāko variantu, lai viņi varētu kļūt par mammu un tēti. Tagad laimīgie vecāki audzina septiņus mēnešus veco Matīsu, bet Matīss nav mēģenes bērns! Diānai un Jānim nācās pielikt ne mazums pūļu, un bērniņš pieteicās pats. Staigāšana pie ārstiem un vairākkārtējā analīžu nodošana tagad šķiet vien ļauns pagātnes murgs.
Diāna un Jānis nolēma dalīties savā pieredzē, lai, kā paši saka, citiem pāriem aiztaupītu tās sāpes un emocionālos pārdzīvojumus, ar kuriem viņiem nācās sadzīvot aptuveni pusotru gadu.
Kā viss sākās?
Diāna: 2008. gadā apprecējāmies un kā jau pārsvarā visi jaunie pāri sapņojām par laimīgu laulības dzīvi ar bērniem. Laulības sākums parasti ir skaists laiks ar daudz cerībām un labām domām par nākotni. Diemžēl mūsu laulībā visai drīz šo cerību piepildījuma vietā ienāca uztraukumi, jo apmēram pēc pusgada mēs sapratām, ka mums ir grūti tikt pie bērniņa.
Sākumā lielam satraukumam vēl īsti nebija pamata, jo bijām dzirdējuši, ka par problēmu jāsāk domāt, ja ir pagājis viens gads, bet tomēr nolēmām nevilcināties un vērsāmies pie ārstiem. Man analīzes uzrādīja labus rezultātus, bet diemžēl vīra analīzes bija diezgan sliktas. Tā sākās mūsu nepatīkamais ceļš un cīņa. Cīņa galvenokārt pašiem ar sevi, kas izvērtās par lielu pārbaudījumu mūsu attiecībām ar vīru un arī laulībai.
Jānis: Kad uzzināju, ka man ir problēmas, tas man bija liels trieciens. Man bērni saistījās ar dzīves piepildījumu un jēgu. Nevarēju iedomāties, ka man varētu nebūt bērnu. Taču ārsts teica, ka viss ir labojams… Man izrakstīja daudz dažādus vitamīnus, kas varētu atjaunot auglību. Tos vajadzēja dzert vairākus mēnešus.
D: Kopā par vitamīniem izdevām ap 300 latu. Tur bija burciņu burciņas, un joprojām atceros, ka triju mēnešu vitamīnu kursa laikā Jānis ik dienu izdzēra 16 tabletes.
J: Tā bija trieciendeva!
D: Bet mums bija cerība!
J: Pēc šī intensīvā vitamīnu kursa iziešanas analīzes ievērojami uzlabojās. Un ārsts jau deva lielas cerības, ka visam jābūt kārtībā. Tāpēc bijām diezgan priecīgi un pacilāti.
D: Tomēr vairāku mēnešu laikā nekas tā arī nenotika. Iestājās vasara, to pavadījām bez ārstu apmeklējumiem un cerībā, ka vitamīniem ir jāļauj iedarboties. Bet diemžēl laiks gāja, un bērniņš mums nepieteicās.
J: Tad atkārtoti veicu analīzes, un rezultāti atkal bija pasliktinājušies.
D: Mums sākās psiholoģiski smags laiks. Savstarpējās attiecībās radās saspīlējumi un grūtības. Kad devāmies pēdējo reizi pārbaudīties, jau pie cita ārsta, vienas vizītes laikā viņš man jautāja, vai esam gatavi ieguldīt kādu naudas summu, lai tiktu pie bērniņa. Viņš mums lika saprast, ka ar tik sliktām analīzēm, kādas bija vīram, dabīgā ceļā pie bērniņa mums būs ļoti grūti tikt vai pat neiespējami.
Joprojām atceros tās sajūtas, kad abi sēdējām viņa kabinetā un viņš atvēra savu lielo, ar bildēm pilno grāmatu un sāka mums stāstīt, kā notiek mākslīgā apaugļošana. Es nespēju novaldīt asaras, un man likās, ka esmu ienākusi kaut kādā laboratorijā. Ārsts teica, ka rezultāti ir pietiekami kritiski, tāpēc uzreiz piedāvāja to metodi, kas naudas izteiksmē ir dārgākā. Tas laikam bija pēdējais piliens. Visas cerības un ticība bija pilnībā zudusi.
J: Turklāt ārsts nedeva garantiju, ka, iztērējot apmēram 2000 latus, rezultāts noteikti būs pozitīvs. Varbūt būs vajadzīgi vēl 2000 latu… Lai gan iekšēji jutām lielu pretestību idejai vien par mākslīgo apaugļošanu, tomēr sākām apsvērt domu par naudas krāšanu, jo tā tagad šķita vienīgā iespēja.
D: Vēlme pēc bērniņa bija ļoti liela. Nekad iepriekš nebijām domājuši, ka tas var notikt ar mums. Tas bija liels pārbaudījums attiecībās. Es vēl centos kaut ko darīt, bet Jānis ieņēma pasīvo lomu. Viņš laikam bija noguris no daudzajām ārstu vizītēm. Viņš atsāka smēķēt, lietot alkoholu. Tas radīja manī dusmas, jo domāju – ja jau tu gribi bērnu, kāpēc neko nedari! Un pienāca brīdis, kad emocionāli ar to situāciju vairs nespēju tikt galā. Es tik daudz raudāju un domāju, cik ilgi to izturēšu. Tikai pēc tam, apmeklējot auglības atpazīšanas kursus, sapratu, ka katru mēnesi izdzīvoju sēras par to, ka bērniņš atkal nav pieteicies.
Kā uzzinājāt par to, ka ir iespēja apgūt auglības atpazīšanas metodi, un kā nokļuvāt kursos?
D: Tā kā man uz darbu jābrauc aptuveni stunda, mašīnā sāku klausīties Latvijas Kristīgo radio. Laikam jau tādā brīdī cilvēks sāk meklēt atbildes uz jautājumiem par dzīves jēgu… Kādā no reizēm klausījos raidījumu, kurā runāja par kontracepciju, un tajā izskanēja viedoklis, ka mākslīgā apaugļošana ir pretrunā ar Baznīcas mācību. Tajā brīdī šie vārdi manī izraisīja tik lielas dusmas, ka gribēju pat zvanīt uz radio un prasīt, ko tad viņi iesaka darīt tiem pāriem, kuriem nav citas iespējas. Tomēr raidījuma beigās runāja Anna (A. Suhanova, auglības atpazīšanas metodes instruktore), kas, kā vēlāk izrādījās, ieņems lielu lomu mūsu turpmākajā dzīvē. No viņas sacītā man palika prātā, ka ir mājaslapa www.augliba.lv un ka būs kursi. Kad ierados mājās, sameklēju mājaslapu un ieraudzīju, ka auglības atpazīšanas kursi sākas pēc nedēļas un palikušas trīs vietas. Tiem pieteicāmies.
Kādu laiku pirms šī raidījuma Jānim sacīju, ka mēs visur esam griezušies, bet neesam vērsušies pie Dieva. Pēkšņi kā tāda apjausma, ka varbūt mums ir jālūdz Dieva palīdzība. Un laikam tajā brīdī Dievs mums jau bija pieskāries, un mūsu durvis pie Viņa atvērās. Kursu laikā radās izjūta, ka Viņš sāk vest pa ceļu, kuru nebijām ieplānojuši.
J: Tas bija interesants posms, kad nolēmām ļauties straumei, kas mūs kaut kur aizvedīs. Izmantojām iespējas, kas tika dāvātas. Kursu laikā strauji mainījās mūsu dzīve, satikām jaunus cilvēkus.
Kas mainījās?
J: Paralēli kursiem sākām iet uz baznīcu, piedalīties mājas grupā, studējām Bībeli un Dieva Vārdu.
D: Kursos mēs apguvām auglības atpazīšanas metodi, kas ir dabīgā ģimenes plānošana. Šo metodi izmanto, arī strādājot ar pāriem, kuriem grūti tikt pie bērniņa. Anna un citi pasniedzēji, kas mums mācīja šo metodi trīs mēnešu garumā, uzskata, ka ir jāskatās uz pāra kopīgo auglību. Ir daudz un dažādas praktiskas lietas, ko šī metode iemācīja man kā sievietei, piemēram, iepazīt labāk savu ķermeni, kas ar to notiek katra mēneša noteiktajā ciklā gan tīri fizioloģiski, gan arī emocionāli.
Visā šajā procesā kā individuālais konsultants mums blakus bija Anna, kura kā Dieva svētība ienāca mūsu dzīvē, kad bijām noguruši no daudzajām ārsta vizītēm un nepārtrauktām analīžu nodošanām. Anna mūs iedrošināja, deva ļoti praktiskus padomus, ko nozīmē dzīvot veselīgāk un kas jādara, lai mēs ātrāk sasniegtu labus rezultātus.
Viņa mums piekodināja, ka tas, ko viņa mums liek darīt, tas mums jādara tā, kā to būtu licis ārsts. Viņa patiesībā pa šo pusotru gadu bija pirmā, kas pateica, ka viņa neredzot nekādu problēmu mums tikt pie bērniņa dabiskā ceļā. Es pirmo reizi uztaisīju mēneša individuālo karti, kur sievietes auglību var noteikt pēc vairākām pazīmēm, un rezultāti bija iepriecinoši. Radās cerība, ka, „liekot” kopā mūsu auglību, tā nemaz tik bezcerīga neizskatās. Tas pārvērta mūsu uzskatus, un mēs atteicāmies no domas, ka būtu jākrāj nauda mākslīgai apaugļošanai.
Kas lika mainīt domas?
D: Es jau uzreiz iekšēji jutu, ka ar savu ķermeni negribētu ļaut kaut ko tādu darīt. Kursos tas tikai apstiprinājās. Pārrunājām, ko mākslīgā apaugļošana nodara sievietei, cik daudz hormonu viņai jāuzņem, ka bieži pirmais mēģinājums ir neveiksmīgs un jādodas atkārtoti uz procedūru. Bet ar katru mākslīgās apaugļošanas procedūras reizi grūtniecības iestāšanās dabīgā veidā kļūst arvien mazāk iespējama. Sievietes to nemaz nenojauš.
Vai šai laikā pieļāvāt domu, ka arī pēc kursiem un individuālajām nodarbībām bērnu jums varētu nebūt?
J: Šai laikā tiešām sajutām iekšēju mieru un pārliecību, ka viss būs tā, kā tam jānotiek. Vairāk neuztraucāmies, vairs tā nestrīdējāmies, nebija tādas spriedzes. Diāna vairs neraudāja. Mēs ticējam, ka mums izdosies, jo nedomājām, ka Dievs tāpat vien šo iespēju mums deva. Bet vienlaicīgi arī bija daudz jāstrādā, no daudzām lietām bija jāatsakās. Tas lika pārdomāt iepriekšējās vērtības.
D: Tas bija brīnums, kas ar mums notika! Dievam tiešām nav neiespējamu lietu, ja esam Viņam atvērti. Es atteicos no turpmākās dzīves plānošanas, bet uzticēju to Dievam. Bija liela ticība un cerība, lai arī tobrīd nezinājām, kad un vai mēs kļūsim par vecākiem. Vairs nelikās svarīgi, vai tas būs pēc gada vai pēc diviem.
Pēc cik ilga laika pieteicās Matīss?
D: Mums teica, ka rezultāti varētu būt pēc pusotra gada, ja visu darām tā, kā mums māca. Tomēr Matīss pieteicās jau pēc septiņiem mēnešiem.
Kas bija jāievēro?
J: Man šajā laikā sākās smagākā cīņa pašam ar sevi, jo no daudzām lietām nācās atteikties un bija jāsāk dzīvot daudz veselīgāk. Tā es sāku pievērst lielāku uzmanību tam, ko lietoju uzturā. Pilnībā atteicos no smēķēšanas, alkohola, kafijas lietošanas. Sāku aktīvi sportot un kopumā pievērst uzmanību aktīvākam dzīves veidam, piemēram, uz darbu un no tā devos kājām, sāku vismaz divas reizes nedēļā apmeklēt baseinu un vakaros skriet. Ņemot vērā, ka man ir sēdošs darbs, tad bija ļoti svarīgi pēc iespējas vairāk kustēties un lietot kvalitatīvu uzturu.
Kā jutāties, kad sapratāt, ka beidzot ilgi lolotais sapnis ir kļuvis realitāte?
D: Bija parasta darba diena, no rīta braucu uz darbu. Rīts it kā tāds drūms, gatavojas uz lietu, priekšā lieli, tumši zili lietus mākoņi, un tad no viena mākoņa malas spēcīgi atspīd saule. Tāds skaistums un pār vaigiem sāk līt asaras. Tajā brīdī pārņēma sajūta, ka kaut kas manī ir mainījies. Pa šo laiku es tik bieži biju braukusi mašīnā un raudājusi no sāpēm, ka mums neizdodas tikt pie bērniņa, bet šoreiz man lija prieka asaras, jo sapratu, ka ilgi gaidītais brīnums ir noticis. Tajā brīdī tās bija tikai sajūtas, apstiprinājumu tam guvu tikai vakarā, veicot grūtniecības testu. Kad pateicu Jānim, viņš uzreiz nespēja noticēt!
J: Laikam tā bija piesardzība… Nebija lielu emociju. Pats par to brīnījos. Uztvēru to mierīgi, jo gribēju būt pilnīgi drošs.
D: Arī es sapratu, ka vēl nedrīkst par daudz priecāties, bet pēc tam jau devos pie ārsta, un arī tur guvu apstiprinājumu, ka ir iestājusies grūtniecība.
Kā jūs kā pāris, kas ir saskāries ar neauglības problēmu, domājat, kāpēc daudzi cilvēki ir gatavi izvēlēties mākslīgo apaugļošanu?
J: Mākslīgā apaugļošana ir medicīniski izskaidrojams process, parādāms bildēs u.tml. Taču jāatceras, ka tā ir jauna metode. Maz pētīta tās ietekme uz sievietes organismu un augli, tāpēc grūti apgalvot, vai tā vispār ir droša un kādas sekas tā var nākotnē atstāt uz sievietes veselību vai bērna fizioloģisko attīstību.
D: Diemžēl cilvēkiem, kad viņi grūtā brīdī un apjukumā sāk meklēt risinājumus, galvenokārt tiek piedāvāta palīdzība klīnikās, bet par citām alternatīvām informācijas nav. Es taču arī par kursiem uzzināju tikai no Kristīgā radio.
J: Turklāt ārsti ir autoritātes. Ja viņi to atbalsta un saka, ka tas ir kaut kas pozitīvs un nekaitīgs, tad liela daļa tam notic.
D: Tāpat mums parasti ir vēlme visu risināt ātri. Ja ir nauda, tad mākslīgo apaugļošanu var veikt salīdzinoši ātri, bet process, kam mēs izgājām cauri, aizņem ilgu laiku un prasa lielu piepūli, savu vēlmju upurēšanu un pacietību. Tajā pašā laikā mums tas deva vairāk miera un cerības.
J: Tikai pašam ir jābūt gatavam ieguldīt laiku un pūles. Manuprāt, nepietiek paļauties uz Dievu un neko nedarīt, cerot, ka Dievs atrisinās visas manas problēmas, tajā pašā laikā neko nemainot savā dzīvesveidā. Auglības atpazīšanas metode prasa arī lielu motivāciju, tomēr rezultāts ir tā vērts. Kamēr ir cerība, viss ir iespējams. Un cerība pilnībā nezūd nekad.
Autors: Ilze Mežniece
Publicēts Katoļu Baznīcas Vēstnesis
