Vēl 19. gadsimtā tika uzskatīts, ka reproduktīvais akts ir pirmām kārtam vīriešu lieta, jo tieši spermā atrodas “miniatūrais cilvēks“.
Ideja par „vīrieša bērnu” tika attiecināta uz cilvēka dzīvi, novērojot augu pasauli. Dominēja viedoklis, ka cilvēka dzīve attīstās tieši tāpat kā grauds, kas ir iesēts zemē. Sabiedrība uzskatīja, ka sēklā (spermā) koncentrējas viss cilvēka potenciāls, savukārt sievietes miesa funkcionē kā zeme, kas nodrošina nepieciešamo barību. Vīrieša uzdevums ir ievadīt sēklu dziļi zemē, lai tā pamazām augtu. Saskaņā ar šo koncepciju vīrietis dod dzīvi, bet sieviete dzemdē „vīrieša bērnu”. Šāds domāšanas veids joprojām ir sastopams Āfrikā. Tas ļauj saglabāt poligāmiju, jo sievietes uzskata, ka viņām nav „savu bērnu”, bet visi bērni pieder viņu vīram. No šādas domāšanas izriet vairākas konsekvences. Piemēram, tiek uzskatīts, ka neauglības iemesli var būt saistīti tikai ar sievieti. Kad zeme paliek neauglīga, to pamet, lai apstrādātu citu zemes gabalu. Šī pieeja sekmē arī to, ka dzimumakts notiek vīrieša vadībā. Labs seksuālais akts turpinās tik ilgi, cik tas ir nepieciešams vīrietim, lai nodotu sēklu. Savukārt vīrieša atbildība ir tik milzīga, ka sēklas „iesēšana” ārpus sievietes maksts tiek uzskatīta par abortu.
Zinātnes attīstība – 1. etaps
Šāda vīrieša un sievietes lomas uztvere dzīvības nodošanā tika apgāzta tikai 1827. gadā, atklājot sievietes olšūnu un tās īpašības. Pateicoties šīm atklājumam sievietes loma tika pielīdzināta vīrieša lomai. Attīstoties zinātnei, mazinājās arī senie aizspriedumi. Un tikai 20. gadsimtā jaunas zināšanas ļāva pilnībā līdzsvarot vīrieša un sievietes nozīmi. Sievietes loma tika pienācīgi novērtēta, savukārt vīrieša spermai vairs nepiedēvēja unikālo lomu un neuztvēra to kā vienlīdzīgu cilvēka dzīvībai, svētu. Jaunas atziņas attiecībā uz dzimtas turpināšanu kļuva par impulsu sieviešu līdztiesībai arī ikdienā. Sieviete pēc savas būtības (un arī saskaņā ar Dieva plāniem) nav pasīva būtne, kas tiek pretnostatīta aktīvajam vīrietim. Sievietei jābūt tikpat aktīvai lēmumos par bērna ieņemšanu, seksuālajām attiecībām, viņai aktīvi jādarbojas gan ģimenē, gan sabiedriskajā dzīvē.
Taču jauna sievietes seksualitātes uztvere dzīvības nodošanā neatklāja visu patiesību par sievietes organisma funkcionēšanu. Atklājot, ka sieviete ir līdzvērtīga vīrietim dzīvības nodošanā, sāka pārsteidzīgi apgalvot, ka viņa ir tikpat auglīga, jo vīrietis ir auglīgs vienmēr. Sievietes auglībai tika piešķirtas „vīrišķīgas īpašības”. Kļūdainais uzskats, ka sieviete ir tikpat auglīga, ietekmēja kultūru, jo parādījās sieviešu kustības, kas vēlējas līdzināties vīriešiem.
Šis viedoklis ietekmēja arī pieeju seksuālajām attiecībām. Vīzija par to, ka laulātie ir vienādi auglīgi izraisīja daudz pārdzīvojumu intīmajā dzīvē. Ja cilvēki, kas ir vienādi auglīgi, grib būt seksuāli aktīvi, tad viņiem ir jāpiekrīt, ka viņiem būs lielāks bērnu skaits (resp., būs jādzemdē tik daudz, cik ļauj dabiskas robežas). Alternatīva ir vai nu pilnīga atturēšanās no seksuālās dzīves, vai arī kontracepcija (pārtrauktais dzimumakts, prezervatīvs vai hormonālie līdzekļi). Tās ir vecas un jaunas metodes, kas vērstas uz to, lai novērstu vīrieša un sievietes auglību, jo tika nepareizi uzskatīts, ka auglība pastāv vienmēr. Šis domāšanas veids un ar to saistītas dilemmas un risinājumi sakņojas 19. gadsimta priekšstatos, kad sievietes fizioloģija vēl nebija labi izpētīta.
Zinātnes attīstība – 2. etaps
Tikai sākot ar 20. gadsimta otro pusi tika labāk izpētīta sievietes organisma funkcionēšana. Pirmie pierādījumi tam, ka sieviete ir periodiski neauglīga tika izvirzīti 1930-os gados (Ogino, Knauss). Sievietes auglības cikliskuma atklāšana sekmēja jauna, moderna priekšstata veidošanos par seksualitāti.
Tagad izglītota sieviete apzinās, ka viņas organisms nav līdzīgs vīrieša organismam, un ka viņai nav jāakceptē „vīrišķīga pieeja” seksuālajām attiecībām un „vīrišķīga auglība”. Sievietes ar veselīgu feministisku pasaules uztveri sāka cienīt savu sievišķību, kā arī seksualitāti un fertilitāti. Līdz ar to veidojas jauns dzimumu attiecību skatījums. Attiecības balstās uz savstarpējo cieņu un partnerību, kad abas puses ir atvērtas uz psihiskām un seksuālām vajadzībām, cenšas viena otru atbalstīt, nenoliedzot savu dabu, savu vīrišķību un sievišķību. Vīrieša un sievietes partnerība paredz pilnīgu sievietes auglības pieņemšanu, kā arī vīrieša seksuālo vajadzību saskaņošanu ar sievietes spēju ieņemt bērnu. Tās ir revolucionārās izmaiņas domāšanas veidā, ko joprojām nevēlas pieņemt daudzi 19. gadsimta sabiedriskās iekārtas piekritēji. Zemais seksuālās izglītības līmenis kļūst par iemeslu tam, ka viņi praktiski nespēj pielietot zināšanas par vīrieša un sievietes auglību. Tikai nedaudzi, sava veida elite, apzinās šo kolosālo atklājumu nozīmi un spēj to izmantot savā labā.
Mūsdienu zināšanas par fertilitāti kļuva par pamatu praktiskajām novērošanas metodēm, kas ļauj noteikt laulāto auglīgās un neauglīgās dienas. 20. gadsimta otrajā pusē tika nodibināta vesela virkne savstarpēji neatkarīgo pētniecisko institūtu (piemēram, Birmingham Maternity Hospital), kas izmantoja modernās medicīnas atklājumus, lai izstrādātu zinātniskās metodes (kas ir metodoloģiski aprakstītas un empīriski pārbaudītas). Šīs metodes palīdz atpazīt laulātā pāra auglības fāzes. Cilvēka dabas dziļā izpēte deva reālu iespēju veidot normālas seksuālas attiecības tad, kad nākamais bērns pagaidām netiek plānots. Inteliģenti un atvērti cilvēki vienmēr ar prieku pieņem šo iespēju. Viņi vēlas veidot normālas intīmas attiecības, kas būtu brīvas no bailēm no bērna ieņemšanas.
Zinot, kā var praktiski pielietot mūsdienu zinātnes atklājumus, kļūst skaidrs, ka uzskats par obligāto kontracepcijas izmantošanu ir izdevīgs aizspriedums, ko mēģina pamatot ar nu jau neaktuālām zināšanām. Kamēr tika uzskatīts, ka vīrietis un sieviete ir vienlīdz auglīgi, viņiem bija jāvienojas par to, kurš nobloķēs savu auglību, lai izvairītos no bērna ieņemšanas. Tomēr kad tika atklāts, ka 1. un 3. cikla fāze pāris ir neauglīgs, radās šaubas par šādas vienošanās jēgu. Kāpēc sievietei būtu jāizraisa mākslīga neauglība, ja pati daba liedz viņai būt auglīgai noteiktā laika posmā? Kāpēc sievietei ilgus gadus jāuztur šis neveselīgais stāvoklis, ja ir zināms, ka viņa spēj ieņemt bērnu tikai dažas stundas cikla garumā?
Cilvēkus, kuriem ir aktuālas zināšanas par auglības atpazīšanu, var uzskatīt par eliti. Viņi ir daudz labāk izglītoti seksualitātes jomā. Turklāt šī elite savā domāšana par vairākām desmitgadēm apsteidz sabiedrisko viedokli. Šie cilvēki pieder pasaules “augstākajai līgai”, jo tikai viņi ir apguvuši instrumentus, kas palīdz veidot patiesu partnerību starp vīrieti un sievieti, balstoties uz cienīgu attieksmi pret vīrišķību un sievišķību. Viņi arī atrodas veselīgas feministiskās apziņas avangardā, kas paredz lielāku cieņu pret sievieti, viņas ķermeni un seksualitāti. Šī apziņa arī ļauj atklāt atbildīgā vīra un tēva aicinājumu, jo šāds vīrietis spēj valdīt pār savu seksualitāti. To pierāda arī pētījumi, kas liecina, ka šāds dzīves stils lielā mērā samazina laulības šķiršanas gadījumu skaitu.
- Ksaverijs Knotcs (Ksawery KNOTZ), OFMCap
Avots: shansnavstrechu.net
