Ģimenes Ekoloģijas institūts

Mākslīgā apaugļošana – absurds absurda galā

Uzsākot sarunu par mākslīgo apaugļošanu, manuprāt, pirmām kārtām būtu jārunā par to, kas ir auglība vai neauglība. Jo tieši fakts, ka pēc pēdējiem pētījumiem Latvijā ir 15 000– 20 000 neauglīgo pāru, arī izraisa sabiedrībā šodien tik asu diskusiju par to, ko šādā gadījumā darīt, kas būtu pareizi vai nepareizi. Bez šaubām reproduktīvā sistēma un bērniņa ienākšana pasaulē mūsdienās joprojām ir mītiem visvairāk apvītā tēma. Neauglība tiek definēta kā saslimšana, kuras iemesli bieži vien paliek nenoskaidroti. Bet, iespējams, katrā gadījumā tie ir citi.

Neauglība ir hroniska saslimšana, kas atbilstoši jāārstē

Vispārējai informācijai – slimības iedala divās grupās. Ir hroniskas slimības un akūtas slimības. Akūtām slimībām ir raksturīgs pēkšņs sākums un īslaicīga norise (piemēram, vīrusa infekcija bez komplikācijām). Akūta saslimšana mēdz pāriet pati, vai arī tai ir nepieciešama neliela palīdzība (ieģipsē kāju pēc lūzuma, pēc divām nedēļām ģipsi noņem). Lielākoties akūtai saslimšanai ir viens iemesls un tas ir zināms. Savukārt hroniska saslimšana nekad nesākas pēkšņi, tai ir neskaidri un bieži vien nenoskaidroti iemesli. Protams, minējumi par iemesliem ir, bet bieži tie ir tikai minējumi. Hroniska saslimšana nekad nebeidzas pēkšņi. Pret cukura diabētu, artrītu un onkoloģiskām saslimšanām nav burvju tabletes vai manipulācijas, kas uzreiz un pilnībā atrisina situāciju.

Neauglība ir hroniska saslimšana gandrīz visās tās izpausmēs. Cēloņu ir daudz, tos ne vienmēr mēdz atklāt. Iemesli arī, iespējams, ir vairāki. Daudzi jautājumi bieži paliek neatbildēti un nereti izmeklējumu un ārstēšanas gaitā to rodas aizvien vairāk. Varētu pat teikt, ka neauglība ir ne tikai hroniska saslimšana, bet hronisks veselības stāvoklis, kas ietver sevī visa organisma anatomiski fizioloģisko stāvokli un ne tikai reproduktīvo sistēmu atsevišķi.

Vēl ir jāpiezīmē, ka ir ļoti daudz ārējie un iekšējie faktori, kas var pazemināt auglību, par ko netiek runāts ne skolās, ne arī ārstu konsultācijās. Un te jau veidojas vairāki absurdi. Pirmkārt, mūsu valstī ar likumu ir noteikts, ka neauglības problēmas var ārstēt tikai ginekologs, urologs un seksopatalogs. Tādā veidā mēs automātiski atraujam reproduktīvo sistēmu no pārējā organisma, jo minētajiem speciālistiem parasti ir ļoti šaura specializācija un diemžēl, jāsaka, arī ierobežotas iespējas – ginekologs drīkst uzrakstīt norīkojumu uz valsts apmaksātām analīzēm tikai tajā jomā, kas skar reproduktīvo sistēmu, bet, ja ir aizdomas par imūnsistēmas vai endokrinoloģiskiem traucējumiem, tad pacientam vispirms jādodas pie ģimenes ārsta, kur jāpaņem norīkojums pie konkrētā speciālista vai uz konkrētiem izmeklējumiem, un ne vienmēr ģimenes ārsts no savas puses saskata lietderīgumu kādā no izmeklējumiem. Tas prasa ļoti daudz laika un pacietības, kas ne visiem šodien ir, jo mūsdienu patērētāju sabiedrībā mēs gribam visu uzreiz, tūlīt un tagad.

Situāciju diezgan nopietni pasliktina arī cilvēku neinformētība šajā jomā. Ginekologs mūsdienās sievietei bieži vien ir Dieva vietā, un viņa kompetence reti kad tiek apšaubīta. Tas nav uzbrukums ginekologiem, vienkārši zinātne virzās uz priekšu un tieši medicīnā ir ārkārtīgi daudz jaunas informācijas. Farmācijas kompānijas, cenšoties noturēt savu stabilitāti tirgū, bieži sabiedrībā veido sev izdevīgu viedokli, bet ne vienmēr tas ir izdevīgs konkrētam pārim, kuriem ir uzstādīta diagnoze „neauglība”.

Nevis neauglība, bet pazemināta auglība!

Vēl viens absurds, par kuru vēlos runāt, ir pats termins „neauglība”. Mūsdienu medicīnā šodien ir noteikts, ka, „ja pāris gada laikā nav mērķtiecīgi izsargājies un grūtniecība nav iestājusies, tad tiek uzstādīta diagnoze ”neauglība””. Diemžēl jāmin arī fakts, ka mūsdienās reti kuram ir saprašana par to, kā darbojas vīrieša un sievietes reproduktīvā sistēma. Tas, ka sieviete var ieņemt bērniņu tikai 12 stundas viena menstruālā cikla laikā un kopējā pāra auglība bieži vien ir tikai pāris dienas tā paša cikla laikā, lielākai daļai sabiedrības ir liels pārsteigums. Un ja pāris nezina savas iespējas, tad viņi var mēģināt arī desmit gadus. Līdz ar to, vai šādos gadījumos var runāt par „neauglību”? Un kā šāda diagnoze ietekmē tos cilvēkus, kuriem tā ir uzstādīta? Gandrīz 95% „neauglību” var pārdēvēt par „pazeminātu auglību”, un viss, kas ir pazemināts, var tikt paaugstināts. Šāds termins vieš cerību un palīdz pāriem atrast motivāciju šo problēmu risināt, nevis krist izmisumā.

Nākamais absurds, kas izriet no visa augstāk minētā – mākslīgā apaugļošana tiek pasniegta kā neauglības ārstēšanas veids. Pavisam vienkārši runājot, – paņemam materiālu no viena, paņemam no otra, saliekam kopā un gatavs. Jautājums – vai tāda varētu būt komplicētas, hroniskas saslimšanas ārstēšana? Lielākā problēma mūsdienu patērētāju sabiedrībā ir tā, ka mēs vairs nemākam uzdot jautājumus, ka ticam visam, ko mums saka, nešķirojam informāciju. Mākslīgā apaugļošana ignorē pazeminātu auglību kā hronisku saslimšanu, kurai nepieciešama hroniska un daudzpusīga ārstēšana. IVF (mākslīgās apaugļošanas procedūras) speciālisti, uzskata, ka „neauglība” ir tikai tehniska problēma, kuru tehniski arī jārisina – ja neiznāk dabīgā veidā, mēģināsim piespiest šīs divas šūnas savienoties. Domāju, ka pamatā tādai rīcībai ir iedzimtā grēka sekas – jo, ko čūska teica Ievai paradīzes dārzā, – ja ēdīsiet aizliegto augli, būsiet kā Dievs. Būt kā Dievam, pašiem radīt likumu, noteikt, kas ir labs, kas ļauns, ir cilvēces lielākais kārdinājums arī šajās dienās un ne tikai paradīzes dārzā. Tajā pat laikā būtu absurdi domāt, ka par savu auglību un reproduktīvo veselību nav jārūpējas, ka nav jāzina, kā tā darbojas. Mātes klēpja ekoloģija ir ģimenes ekoloģijas svarīga sastāvdaļa. Mums vienmēr ir jābūt gataviem un atvērtiem būt par Dieva līdzstrādniekiem jebkurā situācijā, un jaunas dzīvības ienākšana šajā pasaulē ir svarīgākā sadarbība ar mūsu Radītāju.

Kādas ir šīs akūtās medicīniskās iejaukšanās sekas?

Mākslīgā apaugļošana ir akūts ārstēšanas veids, un ir kļūdaini un nepareizi piemērot akūtu ārstēšanas veidu, vai pareizāk teikt – akūtu medicīnisku iejaukšanos tādā gadījumā, kad slimībai ir hronisks raksturs. Mākslīgā apaugļošana nemeklē vai arī pavirši meklē problēmas iemeslus, līdz ar to saskaramies ar nākamo absurdu – organisms, iespējams, nav īsti vesels un tāpēc sargā jaunu dzīvību, t.i. neļauj tai ienākt, jo rezultātā arī bērniņš var nebūt vesels, bet IVF to ignorē. Kādas ir tā sekas? Tas nav nekāds noslēpums, to zina visi IVF speciālisti un bieži vien informē arī savus pacientus. IVF divas reizes palielina iedzimto pataloģiju risku salīdzinājumā ar dabīgā veidā ieņemtiem bērniem. Divas reizes palielinās priekšlaicīgu dzemdību risks, divas reizes lielāks ir bērna mirstības skaits. Grūtniecības norit smagi, un visbiežāk grūtniecība tiek atrisināta ar ķeizargriezienu. Un, protams, jāmin arī tas, ka bieži vien ar vienu mēģinājumu nepietiek, ir vajadzīgi vairāki un reizēm pat daudz IVF mēģinājumi, un tikai 20 procentos bērniņš sāk attīstīties, nevis aiziet bojā spontānā aborta rezultātā. Cik gan daudzām dvēselēm jāaiziet bojā, lai cilvēks apmierinātu savu godkāri?!

Ja runājam par to, ka IVF bieži ir nepieciešami vairāki mēģinājumi, lai sasniegtu rezultātu, un citreiz rezultātu panākt pat nav iespējams, ir svarīgi minēt to, ko sievietei ir jāpārdzīvo šajā procesā. Vispārzināms ir fakts, ka viena menstruālā cikla laikā no olnīcas ovulācijas brīdī izdalās viena olšūna. Lai veiktu IVF, ar vienu nepietiek, vajag daudz. Tādēļ sievietes olnīcas tiek stimulētas ar mākslīgiem hormoniem. Hormonu deva ir milzīga un bieži vien to pareizi nemaz nevar izrēķināt. Šādi vardarbīgi mēģinot dabūt materiālu, ar ko manipulēt, bieži tiek izraisītas smagas un dažos gadījumos pat neatgriezeniskas veselības problēmas. Sievietei var plīst stimulētā olnīca, līdz ar to iespēja ieņemt bērnu jebkurā veidā stipri samazinās, nerunājot jau par to, ka tiek traumēta visa endokrīnā sistēma. Vairākos mēģinājumos sievietei šāda vardarbība jāpārdzīvo vairakkārt. Sievietes cieņa mūsdienās vispār ir atsevišķs jautājums, par kuru būtu skaļi jārunā. Ja IVF „mēģinājums” ir neveiksmīgs, tad sievietei jāpārdzīvo pēcaborta sekas gan fizioloģiski, gan emocionāli atkal un atkal. Tā ir nopietna viela pārdomām, it īpaši vīriešiem, kas vēlas pieļauj šādu vardarbību pār cilvēku, kuru mīl un ar kuru vēlas kopā audzināt bērnus. Es nemaz nerunāju par tādā daudzumā lietotu sintētisko hormonu ietekmi uz bērna veselību un ģenētisko materiālu. Jo visām zālēm ir blakusparādības, bet, lietojot tās lielos daudzumos, sekas var būt traģiskas.

Ja cilvēks ir neizglītots, ar viņu ir viegli manipulēt

Bet tas viss ir tikai tas, ko mēs redzam uzreiz. Katrs domājošs cilvēks sapratīs, ka tā ir tikai aisberga t. s. redzamā daļa. Kas notiks ar šiem bērniem, kas ieņemti mēģenēs? Vai viņi paši spēs ieņemt bērnus dabīgā veidā? Ģenētiskā atmiņa ir ļoti nopietna lieta, un visu, kas ar mums notiek, nes arī mūsu bērni un bērnu bērni. Vai, apmierinot savus untumus, mēs bieži domājam par nākamajām paaudzēm? Tādu pētījumu vēl nav, jo ir pagājis pārāk mazs laiks, bet šobrīd jau parādās fakti, ka mēģenēs ieņemtiem bērniem, kas sasnieguši reproduktīvo vecumu, ir problēmas dabīgi radīt pēcnācējus. Tas, ka nākamajā paaudzē būs aizvien vairāk problēmu ar auglību, mani uzvedina uz pārdomām par aborta sekām. Tiek atdzīts, ka viens no neauglības iemesliem ir aborts, kas mūsu valstī ir atļauts ar likumu. Iepriekšējā paaudzē, t.s. padomju laikos, aborts bija normāls kontracepcijas līdzeklis un daudzas sievietes uz to „gāja” bez maz vai katru pusgadu, pēc pusgada atkal paliekot stāvoklī. Problēmas ar auglību bija ārkārtīgi reti. Mūsdienās, bieži, ja sieviete veic kaut vienu abortu savā dzīvē, sekas ir neatgriezeniskas. Manuprāt, tā ir ļoti nopietna viela pārdomām par to, ko mēs darām.

Un pēdējais, par ko vēlējos runāt, ir tas absurds, kas notiek mūsu valsts likumdošanā. Ar likumu ir atļauts nogalināt bērnus. Šāda rīcība bieži izraisa neatgriezeniskas sekas gan sievietes, gan ģimenes veselībā. Katru gadu mēs zaudējam apmēram 10 000 bērnu, kas varētu būt daļa no mūsu valsts iedzīvotājiem. Protams, bieži vien, ja sievietei nav morāla vai garīga pamata, viņa izvēlas šādu ceļu, jo uzskata, ka finansiālā situācija ir pārāk smaga. Te nu ir nākamais absurds. Valsts nevēlas atbalstīt auglīgas ģimenes, daudzbērnu ģimenes, sievietes, kas palikušas stāvoklī. Jāsaka pavisam tieši – nevēlas atbalstīt ģimenes, bērnus, bet atbalsta kailu manipulāciju, nedomājot par sekām.

Es negribu nosodīt nevienu, kas izvēlas tādu vai citādu ceļu dzīvē, jo bieži mūsu izvēli nosaka nezināšana un neinformētība, un ja cilvēks ir neizglītots, tad ar viņu ir viegli manipulēt. Tāpēc uzskatu, ka tieši mums, kristiešiem, ir jābūt izglītotiem, informētiem, jāmāk uzdot jautājumus un uz tiem atbildēt. Neauglība ir ļoti nopietna problēma, tā bieži nes ģimenē skumjas un izmisumu, un ja cilvēks neko par to nezina, viņš izvēlas to ceļu, ko viņam piedāvā.

 

Autors: Anna Suhanova – diplomēta vecmāte, pazeminātās auglības speciāliste, AAM instruktore,
www.fertilitysoul.com

Exit mobile version