2004. gadā presē un internetā plaši izskanēja sensācija – “Sperma padara sievieti laimīgu”. Tika ziņots, ka “nesen zinātnieki ir atklājuši, ka vīrieša sperma var tiešā veidā ietekmēt sievietes laimi. Ņujorkas universitātes pētījumi liecina, ka sievietes, kuru organisms saņem spermu, jūtas laimīgākas nekā tās, kuru partneri izmanto prezervatīvus”.
Vīrieša sēklas pozitīvā iedarbība uz sievietes pašsajūtu ir zināma jau sen. Taču zinātniskie pētījumi šajā jomā notiek tikai kādus 100 gadus. Ķīmiskā analīze rāda, ka sperma satur vairākas organiskās vielas – aminoskābes, olbaltumvielas, ogļhidrātus un taukus, kā arī bioloģiski aktīvas vielas, t.sk. lielu daudzumu vīrišķo un sievišķo hormonu, hipofīzes hormonus un daudzus fermentus. Pārsteigumu izraisīja arī tas, ka sperma satur daudz prostaglandīnu, kas regulē nervu sistēmas darbību. Katru gadu tiek publicēts simtiem pētījumu par spermu. Ir izveidojusies pat jaunā zinātnes nozare – seminoloģija. Zinātnieki cenšas noteikt spermas sastāvdaļu fizioloģisko nozīmi, kā arī to proporcijas. Ir zināms, ka vīrieša sēkla ir nepieciešama apaugļošanai, implantācijai un veiksmīgai grūtniecības norisei. Ir zināms arī, ka sievietes ķermenis pilnībā absorbē šo šķidrumu un tas ietekmē ne tikai sievietes dzimumorgānus, bet arī – caur asinīm – visu organismu.
Ietekme uz sievietes psihi
Pirmie pētījumi par spermas nozīmi sievietes organismā parādījās pilnīgi nejauši. Tas notika, pateicoties britu zinātniecei Marijai Stoupsai (1880-1958)¹. Stoupsa aizstāvēja doktora darbu dabaszinātnēs Londonā, bet filozofijā – Minhenē. Viņa pasniedza vairākās augstskolās. Stoupsa bija sieviešu atbrīvošanas ideju piekritēja, popularizēja dzimstības kontroles metodes un veltīja tam visu savu mūžu, kļūstot par lielu autoritāti kontracepcijas jomā.
Pirmā pasaules kara laikā notika vairāku sieviešu anketēšana. Pētnieku uzmanību piesaistīja sievietes, kuras lietoja pārtraukto dzimumaktu (PDA). Daudzas no viņām jutās slikti un cieta no neirotiskām novirzēm. Stoupsa publicēja savu pētījumu rezultātus grāmatā „Wise Parenthood” (1918). Viņa secināja, ka sieviešu problēmas bija saistītas ar spermas trūkumu. Pētniece uzskatīja, ka PDA kaitē veselībai. Viņa arī aktīvi uzstājās pret šo metodi. Viņas secinājumus apstiprināja citi autoritatīvie ārsti, t.sk. izcilais fiziologs, angļu profesors Viljams Beiliss (William Bayliss).
Marija Stoupsa konstatēja, ka arī prezervatīvu lietošana kaitē sievietēm, jo arī tad viņas nesaņem spermu. Visu mūžu propagandējot kontracepciju, Stoupsa tomēr uzstājās pret metodēm, kas liedz sievietēm saņemt spermu. Par to viņa plaši rakstīja savā mūža darbā „Contraception, its theory, history and practice”. Šī grāmata tika izdota vairākas reizes (1951 gadā – astoto reizi). Autore pieļāva prezervatīvu izmantošanu tikai retos gadījumos. Viņa bija pārliecināta, ka dzimumakta laikā gan sieviete, gan vīrietis apmainās ar savu organismu substancēm, kas labi ietekmē viņu veselību.
1934. gadā Londonā tika izdota R. de Guchteneere grāmata „Judgment on Birth Control”. Autors apkopoja sieviešu veselības pētījumus, kuras intīmo attiecību laikā nesaņēma spermu (1923-19302). Minēšu dažus secinājumus. Profesors Lafonts savā ziņojumā VI Francijas ginekologu kongresam 1929. gadā rakstīja: “Ir precīzi zināms, ka sievietes organisms pēc dzimumakta absorbē spermu, un ka tās sastāvā esošas vielas pozitīvi ietekmē sievieti. Savukārt to trūkums izraisa fiziskās un psihiskās problēmas”. Dakteris Sedillo rakstīja”Katra sieva, kurai liegta iespēja saņemt spermu (…), riskē ar veselību, it īpaši ar nervu un endokrīnas sistēmas traucējumiem”. Dakteris Drovains: “Visi šie simptomi pazūd pēc normāla dzimumakta, kad sperma paliek sievietes ķermenī. Šādas sievietes atgūst psihisko līdzsvaru un dzīves enerģiju”. Viens no autoriem pat pieļāva, ka spermas trūkums var būt par iemeslu nomierinošo zāļu popularitātei.
Sievietes dzimumorgānu nobriešana
Dzemdes hipoplāzija apgrūtina vai pat izslēdz grūtniecību. 1942. gadā V.B.Grins-Armiteidžs Londonā prezentēja sieviešu neauglības ārstēšanas rezultātus. Pētījumā tika iekļautas 15 sievietes ar mazu vai vāji attīstītu dzemdi, kuras nesen apprecējās un centās palikt stāvoklī. Viņu intīmās attiecības bija dabīgas. Kontroles grupā tika iekļauts tāds pats sieviešu skaits ar līdzīgām dzemdēm, kuras negribēja palikt stāvoklī un lietoja PDZ vai prezervatīvus. Starp sievietēm, kurām bija normālas intīmas attiecības, 9 no 15 4-6 mēnešu laikā tika novērota ātra dzemdes attīstība. Viņas palika stāvoklī vidēji pēc 7,5 mēnešiem. Četrām sievietēm dzemdes attīstība bija daļēja vai lēna, bet divām dzemde palika nepietiekoši attīstīta. Kontroles grupā visām sievietēm dzemde palika neattīstīta vai arī tās attīstība notika ar aizkavēšanos. Tika izdarīti šādi secinājumi:
1. Dzemdes hipoplāzijas gadījumā sperma visbiežāk izraisa dzemdes attīstību un nobriešanu, kas ļauj realizēt dzemdību funkciju.
2. Kontracepcijas metodes, kurās sieviete nesaņem spermu, rada draudus dzemdes attīstībai un hormonālai sistēmai.
Krūts vēzis
1980. gadā tika publicēta plašā Arne H.Gjorgova monogrāfija «Barrier contraception and breast cancer”4, kurā viņš aprakstīja prezervatīva un PDA iedarbību krūts vēža saslimšanas gadījumu kontekstā.
1842. gadā itāliešu ārsts Rigoni-Sterns, analizējot mirstības cēloņus Veronā 1769.-1839. gados, secināja, ka krūts vēža gadījumu skaits mūķenēm ir 5 reizes lielāks salīdzinot ar pārējo populāciju. Šis fakts izraisīja daudz jautājumu. Tika pieļauts, ka vēzis apdraud sievietes, kuras nav barojušas vai maz barojušas bērnu ar krūti. Taču šī hipotēze neguva apstiprinājumu. Parādījās vesela virkne epidemioloģisko pētījumu ar mērķi noteikt slimības cēloni. Tas bija izdevies tikai atsevišķos gadījumos. Viens no iemesliem bija radiācija. Krūts vēzis biežāk tika konstatēts sievietēm, kuras tika apstarotas ārstējot pneimotoraksu. Līdzīgas pazīmes tika novērotas sievietēm pēc kodolsprādzieniem Hirosimā un Nagasaki. Taču rezultāti lika izvirzīt aizvien jaunus jautājumus. Kāpēc krūts vēzis 20 reizes biežāk parādās Ziemeļamerikā un Rietumeiropā nekā starp Āfrikas tumšādainajiem iedzīvotājiem? Kāpēc Izraēlas ebreji saslimt 10 reizes biežāk nekā arābi, kuri dzīvo kaimiņzemēs? Kāpēc biežāk saslimt neprecētas sievietes? Kāpēc sievietes bez bērniem saslimst trīs reizes biežāk nekā mātes? Kāpēc no slimības trīsreiz biežāk cieš sievietes, kurām pirmās dzemdības bija pēc 35 gadiem nekā tās, kuras piedzemdēja līdz 18 gadiem? Tika piefiksētas noslēpumainas korelācijas. Piemēram, Nīderlandē tika konstatēts, ka krūts vēzis biežāk parādās sievietēm no protestantu baznīcām nekā katolēm. Salīdzinot bērnu skaitu katoļu un protestantu ģimenes, zinātnieki secināja, ka katolēm bērnu bija vairāk. Taču pētniekiem atkal neizdevās noteikt saslimšanas iemeslus.
Gjorgovs piedāvāja citu pieeju: ja nav iespējams noteikt iemeslu, var pieņemt, ka risks ir universāls. Tā vietā būtu jāmeklē faktors, kas novērš audzēju veidošanos. Viņš pieļāva, ka sievietes krūti no vēža pasarga sperma. Šo vielu nesaņem ne mūķenes, ne vientuļas sievietes. To nesaņem arī sievietes, kuras izmanto PDA vai prezervatīvu. Pārbaudot šo hipotēzi, 1974.-1977. gados Pensilvānijas universitātes slimnīcā tika veikts attiecīgais pētījums.
Pētījuma gaitā tika salīdzinātas divas balto precēto sieviešu grupas. Tās bija 153 sievietes pēc krūts amputācijas sakarā ar vēzi un 168 sievietes, kuras ārstējās citās slimnīcas nodaļās. Starp divām grupām pastāvēja vairākas būtiskas atšķirības. Sievietes ar krūts vēzi biežāk praktizēja dzimumattiecības ar prezervatīvu vai PDA. Savukārt sievietēm no kontroles grupas bija vairāk bērnu. Pētnieki izdarīja šādus secinājumus:
1. Krūts vēzis tiek atklāts 17,4% sieviešu, kurām bija dzimumattiecības ar prezervatīvu vai PDA, un 3,9% sieviešu, kuras lietoja citas kontracepcijas metodes.
2. Krūts vēža risks ir 4,5 reizes lielāks sievietēm, kurām ir dzimumattiecības ar prezervatīvu vai PDA
3. Atsakoties no prezervatīviem un PDA, krūts vēža risks baltajām precētājām sievietēm samazinājās ne mazāk kā divas reizes. Ebreju sievietēm risks samazinājās par 60-70%.
4. Prezervatīvu nu PDA izmantošanai ir graujoša ietekme, ka šīs metodes tiek lietotas 50% gadījumu katrā no piecu gadu dzemdību cikliem.
5. Negatīvo seku risks ir īpaši liels sievietēm, kurām ir tikai viens bērns.
6. Liels bērnu skaits ir saistīts ar zemāku krūts vēža risku.
7. No krūts vēža sievietes pasargā nevis dzemdības un barošana, bet spermas sastāvā esošas vielas.
8. Dabīgā ģimenes plānošana ne tikai ļauj izvairīties no nevēlamās grūtniecības un veidot normālu seksuālo dzīvi, bet arī pasargā sievietes veselību no krūts vēža (kā arī, iespējams, no citu reproduktīvo orgānu vēža).
9. Dabīgās ģimenes plānošanas metožu izplatība ļaus samazināt krūts vēža un iespējams, citu reproduktīvo orgānu vēža gadījumu skaitu.
Emocionālā veselība
1986. gadā jaunzēlandiešu psihiatrs P.G.Nejs publicēja darbu, analizējot iespējamo saikni starp seksuālo atturību sievietēm perinatālā periodā un pēcdzemdību depresiju, kā arī noraidošo attieksmi pret bērnu. Pētnieks uzskatīja, ka depresijas iemesls ir prostaglandīnu trūkums5. Prostaglandīniem piemīt daudzveidīga, stipra un plaša iedarbība uz neiroendokrīno sistēmu.
Kopš 1975. gada ir zināms, ka pacientiem ar bipolāriem traucējumiem tiek novērots atšķirīgs E1-prostaglandīna saturs trombocītos. Depresijas stāvoklī šo vielu līmenis ir augstāks, mānijas stāvoklī – zemāks. Sperma satur 13 dažādus prostaglandīnus. Sievietes maksts ātri absorbē šīs vielas, darbojoties kā mehānisms, kas spēj uzņemt hormonus no spermas. Šo hormonu daudzums ir pietiekoši liels, lai ietekmētu sievietes domāšanu, garastāvokli un uzvedību. Regulārām spermas devām ir svarīga nozīmē, uzturot sievietes emocionālo veselību.
Nejs apraksta kādas pacientes gadījumu. Sievietei, kura saslima ar depresiju, pirms trīs gadiem tika uztaisīta epiziotomija. Sāpju dēļ viņa izvairījās no seksuālām attiecībām ar vīru. Viņai pieauga depresija, sieviete pārstāja rūpēties par bērnu, reizēm rīkojas nežēlīgi. Viņai arī pazuda apetīte. Emocionālā saikne ar vīru un bērnu tika pārrauta. Bērns cieta no frustrācijas. Ārsts konstatēja sievietei pēcdzemdību depresiju. Māte kopā ar bērnu tika uzņemta psihiatrijas nodaļā. Taču individuālā un grupas terapija nedeva rezultātus. Tad Nejs pieļāva, ka depresijas cēlonis ir saistīts ar prostaglandīnu trūkumu, jo sievietes organisms nesaņēma spermu.
Ārsts uztaisīja eksperimentu: zāļu vietā viņš deva pacientei tikai enoteras eļļu (Oenothera biennis). Šī viela satur daudz gamma-linolejskābes, kas ir E1-prostaglandīna prekursors. Šīs vielas uzņemšana atviegloja prostaglandīnu endogēno ražošanu.
Hipotēze tika apstiprināta. Pacientes stāvoklis pamazām uzlabojās, depresijas pazīmes pazuda pēc divām nedēļām. Uzlabojās apetīte un garastāvoklis. Nomierinājās jūtas, atgriezās enerģija. Attiecības ar vīru būtiski uzlabojās. Seksuālie kontakti notika trīsreiz nedēļā. Attiecībās ar vīru un bērnu sieviete kļuva priecīga.
Uz šī eksperimenta pamata Nejs izvirzīja piesardzīgus pieņēmumus, ka pēcdzemdību depresija var būt prostaglandīnu trūkuma sekas, jo pēc dzemdībām sievietes dažu nedēļu laikā praktizē seksuālo atturību. Ja sievietei pazūd apetīte (kas ir raksturīgs depresijai), pazeminās arī linolēnskābes daudzums, kas tier uzņemts ar pārtiku. Rodas apburtais loks – depresija padziļinās. Sieviete kļūst nervoza un pat cietsirdīga attiecībās ar bērnu, negrib viņu barot, atsvešinās. Arī laulāto attiecībās pieaug konflikti un atsvešinātība.
Pēcdzemdību depresijas gadījumos Nejs iesaka lielas prīmulas eļļas devas. Uzlabojoties garastāvoklim un atgriežoties interesei par seksu, jānodrošina regulāras intīmas attiecības, lai sieviete saņemtu prostaglandīnus normālā veidā.
Preeklampsija
Viens no mūsdienu dzemdniecības aktuālajiem jautājumiem ir preeklampsijas ārstēšana. Preeklampsija ir viens no galvenajiem dzemdētāju mirstības un augļa pataloģiju iemesliem. Pētnieki nemitīgi meklē iespējas novērst preeklampsijas veidošanos. Ir noteikts simptomu saraksts, kas var ietekmēt preeklampsijas veidošanos – hipertensija, proteinūrija, sejas vai roku tūska, oligūrija, smadzeņu un redzes traucējumi, plaušu tūska, cianoze, sāpes vēderā, hemolīze, aknu traucējumi, zems trombocītu līmenis. Ja sievietei tiek novērots kaut viens no simptomiem, tas var liecināt par preeklampsijas stāvokli. Šādos gadījumos sievietei ir nepieciešamas attiecīgā ārstēšana.
Preeklampsija biežāk tiek konstatēta pie pirmās grūtniecības. Pēc pirmās grūtniecības, kas turpinājās vismaz 37 nedēļās nākamo grūtniecību laikā risks ir zemāks (ja nemainās partneris). Ja partneris ir mainījies, problēmas rodas biežāk (arī tad, ja tā nav pirmā grūtniecība). Šis fakts liecina par spermas nozīmi.
1984. gadā Dienvidkarolīnas Universitātes slimnīcā (ASV) tika uzsākti spermas nozīmes pētījumi novēršot preeklampsijas stāvokli. Novērojumi turpinājās līdz 1987. gadam. Pētnieki salīdzināja 110 pirmdzemdētāju anamnēzi (ar preeklampsiju) ar 115 sievietēm, kurām nebija šīs problēmas. Secinājumi tika paziņoti 1989. gadā. Izmantojot loģiskās regresīvās analīzes metodi, tika konstatēts, ka preeklampsijas risks ir 2,37 reizes lielāks tām sievietēm, kuras izmanto prezervatīvu un PDA.
Pētnieki atzīmēja arī traucējumu biežumu atkarībā no normālas intīmas dzīves biežuma. Preeklampsijas risks rodas jau tām sievietēm, kurām dabiskās seksuālās attiecības notiek salīdzinoši reti. Zinātnieki izvirzīja pieņēmumu, ka dzimstības kontroles metodes, kas liedz sievietei saņemt spermu, var ietekmēt preeklampsijas stāvokļa etioloģiju6.
Autors: Dr. Ježijs Matijeks, Toruņa (Polija)