Ģimenes Ekoloģijas institūts

Bērnu ieņemšana in vitro – vai tā ir mīlestība?

Pieņemot lēmumu par labu ekstrakorporālai apaugļošanai, vecāki ļoti vēlas bērnu. Tik ļoti, ka piekrīt jebkurai metodei, kas ļauj tikt pie bērniņa. Tomēr tas nenozīmē, ka vēlme dzemdēt bērnu un mīlestība pret viņu ir viens un tas pats. Jebkurš mīlošs vecāks grib, lai viņa bērns būtu vesels. Māte nedara neko tādu, kas varētu izraisīt bērna slimību (nelieto alkoholu un medikamentus, pat zāles pret galvassāpēm). Viņa apzināti izvairās no rīcības, kas varētu kaitēt auglim un izraisīt viņa nāvi.

Mīlestība, kas ļauj izkropļot

Bērniem, kuri ir ieņemti laboratorijā, daudz biežāk ir ģenētiskas novirzes – hromosomu anomālijas, mikrodelecija, genomu impritings. In vitro bērni sešas reizes biežāk slimo ar Vīdemaņa-Bekvita sindromu (bērna gigantisms). Pašlaik vēl nav zināms, kādas būs mikroskopisko bojājumu sekas.

Šādiem mazuļiem pēc piedzimšanas ir mazs svars, bieži notiek arī priekšlaicīgas dzemdības, bet mirstība pieaug par 70%. Iedzimto pataloģiju risks ir divreiz lielāks nekā dabīgās ieņemšanas gadījumā. Bērnam gada vecumā iedzimtas kaites parādās biežāk par 30-40%.

Nav brīnums, ka šie bērni, salīdzinot ar saviem vienaudžiem, dzīves sākumā divreiz biežāk nonāk slimnīcās (smadzeņu kaites, epilepsija, astma, onkoloģija, infekcijas, imunoloģiskas novirzes, reimatisms, sirds, gremošanas un dzimumsistēmas slimības).

Mīlestība kā bizness

Atļauja mākslīgi ieņemt bērnu automātiski nozīmē arī atļauju pilnveidot cilvēka embriju ražošanu caur ģenētiskām manipulācijām, piemēram, ieplānojot ādas vai acu krāsu. Vieni vecāki grib tikai meiteni, citi – tikai puiku.

Vairākums vēlēsies dabūt veselu un gudru bērnu (šim nolūkam var nopirkt kāda universitātes profesora spermu). Bet ir arī tādi, kas pieprasa izkropļot dažus gēnus, lai bērns piedzimtu ar defektiem. 3% vecāku ar slimībām ASV grib, lai viņu bērni būtu viņiem līdzīgi (piemēram, lai mazuļi arī būtu liliputi vai kurlmēmie).

Vai klīnikas pilda šādus pasūtījumus? Protams, jo klients taču maksā un viņam ir tiesības pieprasīt noteiktus pakalpojumus.

Bērns kļūst par ekskluzīvu preci, ko var pasūtīt pēc saviem ieskatiem. Neviens šādu pieeju atklāti neatzīst, taču tieši tas (nevis rūpēs par bērnu) izskaidro milzīgu spiedienu, cenšoties panākt, lai mākslīgā apaugļošana būtu pieejama ne tikai laulātajiem, bet arī pāriem, kuri nav reģistrējuši savas attiecības. Rindā gaidā arī homoseksuālie pāri, kas par katru cenu grib līdzināties dabiskai ģimenei.

Ja viņiem ir tiesības iegūt bērnu no mēģenes, tad šādas tiesības nevar liegt arī, piemēram, sievietēm, kurām nav attiecību, vai tiem, kuri vēlas bērnus no saviem mirušajiem vīriem vai draugiem, kuri ir atstājuši savu sēklu spermas bankā. Pašlaik ASV neauglīgie laulāto pāri veido tikai 15% spermas banku klientu. 85% ir vientuļas sievietes un lezbietes. In vitro rezultātā ir piedzimis bērns sievietei, kurai jau bija iestājusies menopauze (olšūnas donore bija jauna sieviete). Tas fakts, ka bērna normālai attīstībai ir vajadzīgi gan tētis, gan mamma, nevienam neinteresē. Tirgū ir parādījies jauns piedāvājums – dzemdēt svešu bērnu, kļūstot par surogātmāti. Šādām sievietēm tiek implantēti citu pāru embriji, un pēc dzemdībām bērni tiek atdoti vecākiem. Skaļi propagandētas “tiesības uz bērnu” kļūst par ideoloģisko aizsegu banālai embriju tirdzniecībai.

Mīlestība ar selekciju

Lai panāktu bērna implantēšanās varbūtību 35-45% līmenī, nepieciešams radīt 6-8 embrijus. Jau sākotnēji ir zināms, ka vairums no viņiem nepiedzims kā mīlēti bērni. Eigēniska selekcija notiek jau tad, kad tiek pieņemts lēmums, kurus tad embrijus ievadīt mātes organismā, bet kurus iznīcināt vai iesaldēt. Tikai nelielai daļai ir iespējas izdzīvot.

Lēmumu pieņem laboratorijas darbinieks, izvēloties pašu lielāko embriju. Sievietei līdz 35 gadiem parasti tiek ievadīti 2 embriji, bet pēc 35 gadiem – 3 embriji, lai palielinātu iespējamību, ka viens no viņiem spēs implantēties dzemdē. Jau sākumā tiek pieņemts, ka daļa neizdzīvos. Savukārt, ja ir implantējušies visi embriji, klientiem tiek piedāvāta “augļu redukcija” (jo viņi taču ir pasūtījuši vienu, nevis trīs bērnus). Tā ir kārtējā eigēniskā selekcija, jo 1 vai 2 bērni tiek nogalināti. Lēmums par mākslīgo apaugļošanu vienlaikus nozīmē piekrišanu cilvēka embrija iznīcināšanai (abortam). Jebkādi ierobežojumi (piemēram, prasība radīt tikai vienu embriju vai aizliegums iesaldēt cilvēka embrijus) tiek noraidīti, jo tas padarītu šo metodi ļoti neefektīvu un ekonomiski neizdevīgu.

Ļoti bieži izskan arguments, ka spontāno abortu skaits tāpat ir ļoti liels. Tiek atzīmēts arī, ka dabiskā ceļā ieņemtie bērni arī slimo un mirst. Tomēr jāapzinās, ka cilvēks ir atbildīgs par savas rīcības sekām, nevis par to procesu sekām, kas notiek dabā. Vecāki nav atbildīgi par to, kurš spermatozoīds saplūdīs ar olšūnu, kurš no embrijiem aizies bojā, nepaspējot implantēties, un kurš auglis pārdzīvos grūtniecības laiku… Mēs esam dabas daļa un daba veic ļoti nopietnu selekciju neatkarīgi no cilvēka apziņas un gribas. Cilvēks ir atbildīgs tikai par savu rīcību, par lēmumiem, ko pats pieņem.

Ja sabruks skolas jumts, arhitekts būs atbildīgs par nekorektiem aprēķiniem, pat neskatoties uz to, ka viņš tiešām gribēja uzcelt drošu skolu. Šādā situācijā neviens neteiks, ka nevienam nav jāuzņemas atbildība, jo arī dabā kalni mēdz sabrukt, izraisot cilvēku bojāeju. Tas fakts, ka dabas katastrofas iznīcina miljonu cilvēku, nav salīdzināms ar situāciju, kad kāds cilvēks iznīcina miljonu līdzcilvēku. Ja mākslīgās apaugļošanas rezultātā embrijs aizies bojā, ja bērns piedzims vājš, slims vai nomirs pēc dzemdībām, par to būs atbildīgi cilvēki, kuri zināja par šīs procedūras zemo efektivitāti, par slimību risku, taču tāpat tam piekrita. Ja cilvēki zina, ka viņu darbības rezultātā var iestāties dažu embriju nāve, tad viņi nes par to atbildību. Un viņi tiešām to zina. Var pieņemt dabas stihijas sekas, bet ne jau cilvēka rīcības sekas.

Mīlestība, kas baidās no patiesības

“Bērni no mēģenes” ir normāli, domājoši cilvēki. Kad viņi izaugs un uzzinās visu patiesību par savas dzīves sākumu, viņi jautās, kas viņi ir, cik tas bija droši, kāpēc viņi cieš no šādām slimībām, vai tiešām viņi ir savu vecāku bērni. Viņi arī aizdomāsies, kas būtu, ja ārsts nolemtu iznīcināt to embriju, no kura viņi ir attīstījušies. Cik vērtīga ir viņu dzīvība, ja viņi dzīvo tikai nejaušības dēļ, un ja par to ir samaksāts ar citu embriju dzīvību, ar viņu brāļu un māsu dzīvību. Nav brīnums, ka vairums vecāku cenšas turēt to noslēpumā un nestāstīt patiesību par šo bērnu dzīves sākumu.

Zinātnieki atzīst, ka in vitro apaugļošana ir eksperiments ar cilvēkiem, ka joprojām nav apzinātas visas problēmas, ar ko būs jāsaskaras bērniem, kuri ienāca pasaulē mākslīgās apaugļošanas rezultātā. Tiek atzīts, ka nav veikti visaptveroši pētījumi par šīs metodes fiziskajām un psihiskajām sekām… Vecāki, kuri ir apzināti piedalījušies eksperimentā ar saviem bērniem, ne vienmēr priecājas par viņu veselību. Bieži vien vecāki cieš no vainas sajūtas, jo nezina, cik liela ir viņu atbildība par bērnu slimībām, defektiem, patoloģijām, psihiskām problēmām, grūtībām ar audzināšanu. Viņi arī nevēlas iesaldēto embriju nāvi, no kuriem varētu izaugt viņu bērni. Šie vecāki regulāri maksā par neizmantoto embriju dzīvības uzturēšanu, atzīstot, ka viņiem ir tiesības uz dzīvību. Pārdzīvojot šīs grūtības, viņi vairs nebauda ārstu un ekstrakorporālās apaugļošanas piekritēju atbalstu. Viņu sirdsapziņu var šķīstīt tikai Dievs.

 

Autors: Ksaverijs Knocs, kapucīnu mūks, teoloģijas doktors, rakstnieks (latviski ir izdota grāmata “Sekss, kādu nevarat iedomāties. Laulātajiem, kuri mīl Dievu”)

Avots: http://shansnavstrechu.net

 

 

Exit mobile version